Katrus trīs gadus, sākot ar 2000., Latvija piedalās izglītošanai nepieciešamo prasmju starptautiskā pētījumā. Pētījumā ietilpst trīs virzieni: dabas zinātnes, lasīšana u matemātika.
Pētījuma rezultāti, kas tika prezentēti 6. decembrī Latvijas universitātē, parādīja, ka pēdējos trīs gados Latvijas izglītojamiem nav parādījušās būtiskas izmaiņas lasīšanas iemaņās.
Tad kuram jāiemāca izglītojamo mācīties?

Lūk, vecāku viedoklis par šo tēmu.
“Manuprāt, atbilde, kā arī daudzi citi strīdīgi jautājumi, nebūs viennozīmīga. Protams, lielākā mērā tas ir atkarīgs no pasniedzēja, pedagoga, trenera, jo viņš, pirmkārt, ir pieaudzis cilvēks, otrkārt, viņam ir speciālas zināšanas un iemaņas, treškārt, tas ir viņa tiešais pienākums... Bet, ja izglītojamam NAV VĒLĒŠANĀS izglītoties, tad kaut mietu uz galvas tēs – jēgas nebūs!”
Tad kļūst loģisks jautājums par motivāciju. Kuram jāmotivē izglītojamo mācīties?

Savu viedokli izteica zinātņu doktore vadības sfērā, licenzētā Lando Mācību centra dibinātāja un direktore Irina Lando:
“Kad vecākais dēls sāka iet pirmajā klasē, es biju pārliecināta, ka atdodu viņu labākajā skolā. Mūs, vecākus, kategoriski lūdza nejaukties izglītošanas procesā, tā teikt, mēs paši visu skolā bērnam paskaidrosim, visu iemācīsim. Es strādāju par marketinga direktori bankā. Skaidrs, ka nevis no 10 līdz 18, darba diena nenormēta. Lūk, domāju, cik labi, bērnam nebūs izglītošanās problēmu – skola visu izdarīs. Ka tik ne tā! Mani izsauca uz skolu (tad dēls mācījās pazīstamā privātā skolā) un pateica, ka bērns pilnīgi neprot zīmēt. Zīmē kā trīsgadīgs. Es precizēju, vai es pareizi dzirdēju, ka zīmēšanas stundas vada mākslinieks, un regulārās nodarbībās divu gadu laikā, kuras es apmaksāju ne pēc maza cenrāža, turklāt uztaisot remontu privātskolas kabinetā, un nopērkot solus un krēslus bērniem par savu naudu, dēls tā arī nav iemācījies zīmēt? Nācās izveidot kursu “ Zīmēšana 2 dienās”...” Gala rezultātā es aizgāju no darba un atvēru savu mācību centru, kur mēs mācām visu to, ko neiemācīja skolā.

Un, lūk, citas mammas viedoklis: “Es visu skolas dzīvi saņēmu trijniekus zīmēšanā un zināju, ka neprotu zīmēt. Universitātē aizgāju uz floristiku, tur bijā jāuzzīmē kādu skici. Es ierastā veidā sāku atrunāties, uz ko pasniedzējs man pajautāja, kurš man teica, ka es neprotu zīmēt. Pēc viņas domām, visi cilvēki prot zīmēt, un slikts ir tas skolotājs, kurš apgalvo pretējo: “Nu, shematiski tu taču vari uzzīmēt? Šeit aplīši, šeit kociņš? Lūk, tātad proti”. Piekrītiet, uzreiz kļuva vieglāk.
Daudzi min Somijas izglītības piemēru, kur nav mājas uzdevumu, un kopējais līmenis tikai aug. Tieši, saņemot pētījuma PISA rezultātus, Somijas izglītības ministrs savulaik pārskatīja izglītības attīstības stratēģiju valstī.

Ne visi tam piekrīt. “Tādai sistēmai vajag citu audzināšanu. Mūsu gadījumā mēs lielāko tiesu iegūstam slīmestus, kas vispār jau NEKAD negrib neko darīt! Redzēju to Anglijā ar bērniem no Lietuvas un Latvijas. Tur arī mājas darbus neuzdod, un vecāki rūpnīcās strādā, un viņiem nav laika bērniem...”

Saskaroties praksē ar mūsdienu izglītības sistēmu, daudzi vecāki vienkārši apjūk, un nezina, ko darīt. “Kad man nebija bērnu, tad tīri teorētiski, pamatojoties uz savu skolnieces pieredzi, man likās, ka ar bērniem viss būs vienkārši. Un tikai praksē var saprast, kā tas ir patiesībā. Ja nav bērnu, tad nav vērts būt pārāk pārliecinātam par to, ka, lūk, mans tiešām būs pats gudrākais, es taču tiešām varēšu, ceru, nevienu neaizvainoju”.

“Runa nav par “būt par pašu gudrāko”. Vienkārši, kad es mācījos, nekādu sajūsmu par skolu neizjutu, lai gan arī mācījos lieliski. Mans pamats bija viss, ko es ieguvu ģimenē. Domāju, ka šajā ziņā maz kas ir mainījies. Ja bērns ir zinātkārs un vecāki viņa zinātkāru atbalsta ar vajadzīgo informāciju un grāmatām, viss sanāks. Un vispār, spriežot pēc draudzeņu stāstiem, skolu tagad izdzīvo daudz smagāk”.
Gribas cerēt, ka pētījuma PISA 2015 rezultāti piespiedīs gan skolotājus, gan vecākus nopietnāk uztvert izglītošanās procesu.