Iegūti izglītošanai nepieciešamo prasmju starptautiskā pētījuma PISA 2015 gala rezultāti. Pētījumu organizē katrus trīs gadus. Laikā, kad tajā piedalās Latvija, – no 2000. gada līdz 2015. gadam, – liekas, jau varēja arī atrisināt jautājumu, kurš vainīgs, un ko ar to darīt.

Mūsdienu psihologi nepārtraukti saka vecākiem, lai viņi nejaucas izglītošanas procesā. Bet gribu pajautāt, un kad bērna atestātā parādīsies atzīme, kuru vairs nevarēs izlabot, ko teiks šie paši psihologi? Pats vainīgs?

Izglītojamam, protams, jāmācās, jāgatavo mājas uzdevumus, kā minimums, jāatver un jālasa to, kas rakstīts mācību grāmatā. Izglītošana ir divpusējs process: ja izglītojamais negrib mācīties, tad viņš var arī neizņemt austiņas no ausīm stundas laikā. Ja skolotājam nepatīk viņa darbs un viņš atsēž nepieciešamās stundas, tad pie tāda skolotāja būs grūti ko iemācīties. Ne visus var ieinteresēt par konkrētu mācību priekšmetu, bet ja skolotājs ir interesants, tad daļa izglītojamo iedziļināsies tajā. Un, ja viņš ir sausiņš, tad arī tie, kam ir interesanti, pārstās saprast mācību priekšmetu. Pēc kāda jauna cilvēka vārdiem: “Savulaik man bija nospļauties uz latviešu literatūru un angļu valodu, knapi trijnieku izvilka, bet viss pārējais bija uz teicami”.

Izglītošanas efektu sasniedz divos citos gadījumos. Izglītojamais mācās un viņam interesē pats mācību priekšmets un, pat ja skolotājs neinteresanti pasniedz, izglītojamais, uzdodot uzvedinošus jautājumus, atrod savas atbildes. Reizēm izglītojamam negribas mācīties, un, lūk atnāk jauns skolotājs, kurš pastāsta par mācību priekšmetu tik spilgti un interesanti, ka aizrauj izglītojamo un iniciē viņa vēlmi mācīties pasniedzamo mācību priekšmetu.

Izglītojamo līmenis mūsdienu skolā ir ļoti atšķirīgs. Ja likvidē specializētās skolas bērniem ar psiholoģiska plāna un attīstības problēmām, tad skolās lēkā sekmības līkne, viens bērns piecās minūtēs visu paspēj, bet citam arī stundas ir par maz (ir tādi, kam grūti koncentrēties utt.). Tāpēc skolotājam nākas arvien vairāk piepūlēties, lai noturētu klases uzmanību.

No kādas mammas viedokļa: “Ja skolotājs ir aprobežots vai neieinteresēts savā darbā, VAI VIENKĀRŠI neprofesionāls, tad nevienu izglītojamo nevarēs piespiest mīlēt izglītoties. Tiklīdz mēs nomainījām skolotāju un skolu, bērnu kā samainīja”. No citas mammas viedokļa: “Ja bērnam viss ir līdz kaklam, skolotājs var būt kaut zelts – jēgas nebūs”.

Cita mamma, kura pastāvīgi darbojas ar bērnu, sašutusi piezīmē: “Nesen zvana man klases audzinātāja un saka: “Jūsu meitai ir trijnieks bioloģijā un vācu valodā”. Es saku viņai: “Labi, tikai dialogu veidosim no tādas pozīcijas, ka JŪSU izglītojamai un manai meitai ir trijnieki. Ko mēs varam darīt?” Ziniet, kāda bija atbilde? “Tas ir jūsu bērns, un man šeit nav nekādas daļas!””

Otrklasnieces mamma mierīgi pieņem tādu situāciju: “Tas ir normāli – kad es atdevu savu bērnu skolā, uzreiz sapratu, ka izglītošana ir tikai uz maniem pleciem, bērns uz skolu var iet apmeklētības un kontroldarbu rakstīšanas dēļ. Mūsu skolā skolotājus neuztrauc, kur un kā bērns izglītojas”.

“Atceros sevi, un pēc bērniem redzu: ir skolotāji, kuri iededz degsmes uguntiņas, un ir kuri tās dzēš”.

Gribu pabeigt ar gudra psihologa vārdiem: “Tā vienmēr ir kā kustība vienam pretī otram. Jā, skolotājs ir iedvesmotājs. Tikai labi būtu, ja iedvesmojamais “gribētu”. Tad arī iegūst labu rezultātu”.