Vecāki bieži sūdzas, ka bērni ir iemācījušies “izslēgt ausis”. Lūk, saki viņiem, runā, bet bērns neklausās. Par to pašu sūdzas arī skolotāji skolā. Neprasme klausīties un dzirdēt nav taču iedzimta īpatnība, bet iegūts paradums. Paradums attīstās daudzkārtīgi atkārtotas uzvedības rezultātā. Bērna uzvedība – tā bieži ir reakcija uz vecāka vai skolotāja komunikāciju.

Pirmais noteikums. Ko jūs gribat iegūt šīs komunikācijas rezultātā: vai bērnam kaut kas jādara pēc tam, kad pie viņa vērsās?

Izlemiet, vai jūs tagad gribat kaut ko vienkārši pateikt, lai noņemtu sasprindzinājumu un izrunātos, vai jūs gribat nodot bērnam kādu konkrētu informāciju.

Ja mērķis ir sakārtots portfelis vai kārtība virtuvē, tad paskaidrojiet, pēc kādiem kritērijiem jūs novērtēsiet rezultātu. Ja tomēr bērns pierod, ka vecāki var pusstundu paaugstinātā tonī apspriest nekārtību viņa istabā, bet pēc tam obligāti neseko kārtošana, tad viņš ātri izdarīs secinājumu, ka vecākiem vienkārši jādod iespēja “nolaist tvaiku”. Var stāvēt, domāt par kaut ko savu, un, kad vecāki nogurs, viņi paši liksies mierā.

Ja mērķis ir vienkārši izrunāties, tad brīdiniet, ka gribat vienkārši parunāt. Pretējā gadījumā, bērns pierod, ka uz jebkuru, uz bērnu vērstu pieaugušā runas emocionālo uzplaiksnījumu vienkārši nav jāreaģē, bet jādod pieaugušajam iespēju izkliegties. Pakliegs, varbūt iedunkās un nomierināsies. Tas vienkārši ir jāpārdzīvo. Un psiholoģiskās aizsardzības mehānismus neviens nav atcēlis, bērnam nav kur sprukt, tādejādi iedarbojas bloķēšana: tas nenotiek ar mani, es to nedzirdu.

Otrais noteikums. Veidojiet acu kontaktu. Atcerieties, kas notiek, ja jūsu dzīvesbiedrs skatās futbola Pasaules čempionātu. Vai ir jēga mača laikā viņam uzdot jautājumus par to, kādu remontu jūs taisīsiet mājās? Visdrīzāk, vīrs vai nu atmetīs ar roku – dari kā zini, vai uzsprāgs – uzkliedzot. Tas pats notiek, ja jūs mēģiniet kaut ko pateikt bērnam, kad viņš ir aizņemts ar mājas uzdevuma gatavošanu, zīmēšanu vai datorspēli. Viņš var jums pamāt par atbildi, piekrist, bet ir liela iespēja, ka viņš pat nesaprata, ko jūs no viņa gribējāt. Vai arī pagaidiet, kad bērns būs gatavs sarunai, vai uzstājīgi pieprasiet, lai viņš uz jums paskatās, un tikai pēc tam pasakiet to, ko gribat viņam paziņot.

Trešais noteikums. Runājiet tikai par lietu bez liekiem vārdiem, emocijām un gara ievada.

Daudzi vecāki izmanto pārāk daudz lieku vārdu: “cik reizes var tev atkārtot”, “nu, es taču daudzreiz jau teicu”, “tu kā vienmēr neklausies, bet es jau teicu”, “pareizi vecmamma saka, ka tu neklausies” utt. Un tikai pēc šiem ievada vārdiem seko informācija, ko vecāks grib nodot bērnam. Bērniem tas ir līdzvērtīgi mēģinājuma risināt matemātikas uzdevumu, ja cilvēks slikti lasa. Lasi trešo uzdevuma daļu, un vairs pat neatceries, par ko bija runa pirmajās divās daļās.

Ja interesē, kā pārbaudīt, cik reizes bērnam jūs atkārtojiet vienu un to pašu, palūdziet viņam uzzīmēt “māju, koku un cilvēku”, un paskatieties, vai cilvēkam būs uzzīmētas ausis.