Zinātņu doktore Irina Lando regulāri vada nodarbības dažādās skolās ne tikai Rīgā, bet arī Latvijā. Pirms 2016. gada pavasara brīvdienām Irina Lando vadīja nodarbības Jelgavā.

Laikam katrs vecāks grib, lai viņa bērns būtu laimīgs. Bet diemžēl jau arī Latvijā netiek ievērots vienlīdzīgu iespēju princips. Jūsu bērna nākotne lielā mērā būs atkarīga no tā, kādā skolā mācās jūsu bērns, kādus pulciņus apmeklē, ar ko nodarbojas.

Vai rajona skolas atšķiras no Rīgas skolām? Protams, atšķiras. Bet arī Rīgā skolas ļoti stipri atšķiras līmeņa ziņā. Jelgavas skolas otrā klase palika atmiņā ar bērnu neparasto vēlmi. Atbildot uz jautājumu: „Kurš no jums zina, par ko viņš grib kļūt?”, daudzi bērni nosauca vienu un to pašu profesiju. Lai cik reizes jautāju pieaugušiem, kā viņi domā, par ko grib kļūt otrklasnieki, neviens no viņiem tā arī neuzminēja. Skaidrs, ka tie nav kosmonauti. Šī tēma pie mums nav aktuāla. Lūk, kas ir pārsteidzoši, ka puse klases sapņo kļūt pavāriem.

Diemžēl šodien skolotāji nokļūst starp divām ugunīm. No vienas puses, vecāki pieprasa, lai bērniem skolā dotu zināšanas. No otras puses, tie paši vecāku uzstāj, ka bērniem stundās nav jāizsaka piezīmes. No tā, ko nācās novērot stundā, varu teikt, ka daudzi bērni vienkārši nesaprot, kas ir vajadzīgs, lai mācītos. Viņi spēlējas stundā, izkrāso attēlus, vairākas reizes pārliek penālu un rakstām piederumus no penāla uz citu vietu, un nekādi nevar savākties. Un tas nenozīmē, ka skolotājs nevar bērnu ieinteresēt. Padomāsim, kad tev vajag, lai kāds cits tevi ieinteresē?

   Atceros tādu piemēru treniņā Sanktpēterburgā. Veiksmīgs un ļoti patīkams jauns cilvēks stāstīja, ka viņam bija sapnis, kamēr viņš mācījās universitātē, ka, lūk, viņš saņems diplomu, noīrēs dzīvokli, nopirks mašīnu, un būs laimīgs. Pagāja kāds laiks. Vecāki nopirka viņam dzīvokli un mašīnu pēc augstskolas pabeigšanas, un viņš sāka dzīvot ar savu mīļoto meiteni. Un pēkšņi izrādījās, ka šī meitene viņu vairs neiepriecina, agrāk viņam likās, ka ar meiteni ir interesanti, bet tagad viņa vairs pat neiepriecina.

   Es labi atceros trenera atbildi: „Tev pašam ar sevi ir garlaicīgi. Tu pats esi garlaicīgs, tāpēc arī meklē, kas tevi iepriecinās. Cilvēkam, kam ir interesanti pašam ar sevi, nav vajadzīgi stimuli no ārpuses, lai viņu uzjautrinātu vai ieinteresētu”. Domāju, daudziem vecākiem šobrīd ir par ko padomāt, kad viņi sāk vainot skolotājus, ka skolotājs varētu atklāt bērna talantu. Iztēlojieties, ka skolotājs grib dot ko jaunu, pastāstīt, aizraut, bet tajā momentā otrklasnieks sēž un spēlē telefonu. Pateiksi piezīmi – gaidi saniknotos vecākus, – „kā jūs uzdrošināties izteikt piezīmi manam bērnam”.

   Kādreiz es ticēju, ka vecākiem un skolotājiem būs interesanti meklēt jaunas pieejas izglītošanas un izglītības sfērā. Šim nolūkam par savu naudu izdevu žurnālu „Skola+” par izglītošanas jauninājumiem. Izglītošanas process vienmēr ir trīspusējs. Tajā piedalās vecāki, bērni, skolotāji. Izslēdziet no šī trijnieka kaut vienu posmu, un jūs nevarēsiet neko iemācīt, bet izglītojamais nevarēs neko iemācīties. Ak vai, arvien mazāk un mazāk cilvēku grib un ir gatavi runāt par šo tēmu.

   Skolotājs, trīs, četras, piecas reizes saņēmis vecāku aizkaitinātos aizrādījumus, pārstāj izteikt piezīmes stundās. Ja vecākiem neko nevajag, tad kāpēc man vajag. Bērni sāk uzvesties kā paši grib, bet tādejādi ko var apgūt no jaunās tēmas? Katrā klasē ir bērni, kuru aktīvās mammas katru dienu skaidro skolotājam ko, kā viņam ir jāizturas pret viņu bērnu. Turklāt, ak vai, bieži aizmirst, ka līdzās viņu bērnam tajā pašā klasē ir citi bērni, kam nav jāuzklausa šī bērna viedoklis stundā, ja skolotājs to neprasa.

Jautājumu ir vairāk kā atbilžu. Daudzas problēmas rodas no tā, ka skolas ir uzņēmušās disciplinēšanas funkcijas. Bet mājās daudzi cilvēki neapgrūtina sevi ar bērnu disciplinēšanu.