Irina Lando Maskavā vadīja ātras lasīšanas nodarbības 8-12 gadus veciem izglītojamiem. Ātra lasīšana bērniem ir īpaša programma, kas orientēta uz uzmanības attīstīšanu un koncentrāciju, intereses paaugstināšanu par mācībām, ātru un precīzu informācijas apstrādi.
Pirmās divas stundas visi vecāki sēž un skatās, kā viņu bērni strādā. Vecāks var novērtēt sava bērna darbu nodarbību sākumā. Pārbaudīt, kas ir ar uzmanību, kas ir ar koncentrāciju, cik instrukcijas pēc dzirdes bērns bērns saprot. Cik no teiktā viņš uztver? No kuras reizes viņš reaģē.

Ļoti labi redzams, kā ir attīstīta loģiskā domāšana, un vai bērns var novērtēt savas rīcības sekas.
Pirmajā nodarbību dienā daudzi vecāki bija šokēti: tā mācīt nedrīkst! Bet jau no otrās dienas viņi, redzot izmaiņas savu bērnu uzvedībā, sāka interesēties, bet kas tāds notiek, ka bērns pēkšņi ir ieinteresējies par mācībām.
Šoreiz mammas, kuras piedalījās pirmajās stundās, otrajā dienā atveda sev līdzi tēvus, lai tie paskatītos, kā bērni strādā. Trešajā dienā jau atveda sev līdzi vecmāmiņas, kas bieži kopā ar bērniem gatavo stundas, lai tās varētu pārliecināties, ka, iespējams, nav vērts atkārtot simts reizes, bet ir vērts panākt, lai bērns jūs dzirdētu vismaz no otrās reizes.
Vecāki bieži nesprot, ka ir jādala: vai viņi runā vienkārši, lai pateiktu, vai tā ir instrukcija, pateikta parastā tonī. Lielākā daļa vecāku, piemēram, pat nemēģina veidot acu kontaktu ar bērnu, bet pēc tam brīnās, kāpēc bērns neklausa.
Iztēlojieties, ko bērns var dzirdēt, ja laikā, kad jūs viņam dodat kādu rīkojumu vai vēršaties pie viņa ar lūgumu,viņš pārlūko telefonu vai spēlē datorspēli. Bērns vienkārši neuztver to, ko jūs viņam sakāt, bet tāpēc, ka vecāki turpina runāt, bērns ātri iemācās „atslēgt ausis”.
Lai mainītu bērna uzvedību, tajā skaitā, pret izglītošanas procesu, nepieciešams, lai no šīm izmaiņām kaut kas būtu atkarīgs. Uzdodiet sev jautājumu: „Kas mainīsies bērna dzīvē, ja viņš sāks klausīties skolotāju stundā?” Ja nekas, tad kāpēc bērns mainīs savu noslīpēto uzvedības modeli, vēl jo vairāk, ka izdevīgums no neklausīšanās, ir kļuvis acīmredzams. Ir ļoti vienkārši pateikt: „Es nesapratu”, un visas vecāku dusmas vēršas pret skolotāju, kurš slikti paskaidro un nevar ieinteresēt bērnu.
Kad vecāki redz, cik daudz var panākt, tikai nedaudz mainot savu attieksmi pret bērnu, viņi sāk dzīvi interesēties par to, kas notiek. Kāds tēvs pat no sirds izteicās: „Tad, izrādās, mans dēls nav dumjš!” Nē, protams, bet ja runāt ar viņu tikai ar sitienu pa galvu palīdzību, tad viņam diez vai patiks mācīties. Bet vēl mazāk patīk mācīties bērniem, kuru vecāki ir pārliecināti, ka bērni ir ģeniāli un ļoti apdāvināti. Tādi bērni pierod, ja viņiem kas nesanāk, tad var necīnīties, bet vienkārši pateikt, ka skolotājs nevarēja atklāt viņa talantu. Tomēr, ja cilvēks kopš bērnības nav pieradinājis sevi pie darba, dzīvē viņu gaidīs vieni sarūgtinājumi. Ne velti pat Eiropā arvien vairāk bažas rada funkcionālā analfabētisma fenomens, kad pieaugušie, kas zina burtus un prot lasīt, nespēj saprast instrukciju teksta formātā. Aiziet izlasītā saprašanas iemaņas, kurām jābūt noslīpētām līdz trešajai klasei. Bet vispārināšanas iemaņas – teksta atstāstīšana saviem vārdiem– līdz ceturtai klasei, pirms tam, kad sākas dalīšana pa mācību priekšmetiem.
Visi augstāk aprakstītie aspekti nopietni ietekmē bērnu ātru lasīšanu. Tieši tāpēc zinātņu doktore Irina Lando pasniedz ātru lasīšana gan bērniem, gan pieaugušiem. Ļoti daudzas bērnu izglītošanas īpatnības deva nenovērtējamu palīdzību programmas „Ātra lasīšana pieaugušiem” realizācijā.